Franču filma “Mājā” (“Dans la maison”)režisors Fransuā Ozons, ko pagājušajā sestdienā saņēma no žūrijas prezidentes Kristīnes Vašonas. Zelta čaula prestižajā Sansebastjanas Starptautiskais filmu festivāls tā 60. izdevumā. Savā pateicības runā François Ozon Viņš pauda solidaritāti ar spāņu filmu veidotājiem, kuri tolaik cīnījās ar Mariano Rahoja valdības uzspiestajiem kultūras samazinājumiem. Ozons paziņoja: “Krīzes laikā mēs nedrīkstam liegt veidotājiem turpināt veidot filmas, un mēs nekad nedrīkstam uzbrukt kultūrai, jo tā ir slikta ideja, un tā neatrisinās finanšu krīzi. Pasaulei ir nepieciešams kino, un tai ir nepieciešams arī Spānijas kino.”, uzsverot, cik svarīgi ir aizsargāt mākslu pat grūtos laikos.
Filmas “Dans la maison” panākumi Sansebastjanas filmu festivālā
El San Sebastiana filmu festivāls, viens no vecākajiem un nozīmīgākajiem konkursiem Eiropā, vēsturiski ir bijis autorkino un stāstījuma dziļuma filmu platforma. Savā 60. izdevumā, kas notika 2012. gada septembrī, François Ozon Viņas trešā filma festivālā bija “Dans la maison”, taču tieši ar šo filmu viņa guva vislielāko atzinību, iegūstot kāroto “Zelta čaumalu”. Noslēguma svinīgajā pasākumā papildus balvu pasniegšanas ceremonijai François Ozon, bija arī citas svarīgas atzinības. Piemēram, spāņu kinorežisors Fernando Treba tika apbalvots ar Sudraba apvalks kā labākais režisors par viņa filmu “Mākslinieks un modelis”Melnbaltā filmā tiek pētīta mākslas un dzīves simbioze, izmantojot attiecības starp pieredzējušu mākslinieku un jaunu mūzu. Runājot par aktierspēli, Hosē Sakristans paņēma Sudraba apvalks kā labākais aktieris par viņa lomu “Nāve un laime”, interpretācija, ko kritiķi slavēja tēla emocionālās sarežģītības dēļ. Sakristāns jau bija ieguvis šo pašu balvu 1978. gadā par darbu “Vīrs vārdā rudens zieds”. Žūrija arī nolēma piešķirt Sudraba apvalks kā labākā aktrise ex aequo to Makarēna Garsija par viņa lomu “Sniegbaltīte” ya Ketija Koseni par viņa uzstāšanos “Lapsas uguns”, autors Lorāns Kantē. Abas aktrises tika atzīmētas ar savām ievērojamajām debijām uz lielā ekrāna.
Par “Dans la maison” sižetu
“Dans la maison” pamatā ir luga “Zēns pēdējā rindā” No slavenā dramaturga Huana Majorgas. Filma stāsta par Klodu, jaunu studentu, kurš izceļas ar panākumiem sava profesora Žermēna literatūras stundās. Jaunajam vīrietim piemīt īpašs rakstīšanas talants, un, profesora iedrošināts, viņš sāk eseju sēriju, kurā detalizēti apraksta ģimenes, kuru viņš rūpīgi novēro, intīmo dzīvi. Esejām virzoties uz priekšu, Klods manipulē ar notikumiem un cilvēkiem, lai radītu arvien dramatiskākus stāstus, ievelkot gan savu profesoru, gan skatītāju spirālē, kurā morāle un robežas starp realitāti un daiļliteratūru kļūst arvien neskaidrākas. Profesoru Žermēnu atveido… izgatavo luciniViņu gan fascinē, gan satrauc Kloda naratīvās prasmes, kas noved pie bīstamām attiecībām, kurās robežas starp mentoru un studentu sāk izplūst. Šī sarežģītā realitātes un daiļliteratūras mijiedarbība ir viena no Ozona kino raksturīgajām iezīmēm, kuram izdodas radīt psiholoģiskas mistērijas atmosfēru, kas notur skatītāju uz saspringuma robežas.
Vēstījums par spāņu kultūru un kino
Pateicības runā Ozons Viņš veltīja spēcīgu vēstījumu par to, cik svarīgi ir krīzes laikā neatstāt novārtā kultūru. “Nav laba ideja uzbrukt kultūrai, lai risinātu finansiālas problēmas,” viņš paziņoja. “Pasaulei ir nepieciešams kino, un tai ir nepieciešams arī spāņu kino.” Viņa vārdi spēcīgi rezonēja ar auditoriju, īpaši kontekstā, kad taupības politika apdraudēja kultūras subsīdijas. Spānijas kino, kas piedzīvoja grūtus laikus budžeta samazinājumu un tādu nodokļu kā kultūras PVN palielināšanas dēļ, tajā laikā demonstrēja tādas filmas kā [filmu nosaukumi]. “Sniegbaltīte”, autors Pablo Bergers, kurš paņēma Žūrijas īpašā balva un Sudraba čaula. Šajā vidē Ozons uzsvēra, cik svarīgi ir neierobežot piekļuvi kino un mākslai kopumā.
Dans la maison un François Ozon mantojums
Filma “Mājā” iezīmēja pagrieziena punktu Fransuā Ezona karjerā – režisora, kurš jau bija pierādījis spēju apvienot žanrus un izpētīt kinematogrāfiskā stāstījuma robežas. Viņš ir atzīts par daļu no Francijas Jaunā viļņa kustības un slavēts par spēju iekļaut savās filmās teātra elementus, neupurējot vizuālo dinamiku. Tās panākumi Sansevastjanas kinofestivālā nostiprināja viņa statusu kā vienam no ietekmīgākajiem savas paaudzes režisoriem un pavēra jaunas durvis starptautiskai sadarbībai, īpaši ar tādiem slaveniem scenāristiem un dramaturgiem kā Huans Majorga. Filmas “Mājā” ietekme arī uzsvēra Eiropas kino nozīmi ainavā, kurā arvien vairāk dominē lielas amerikāņu produkcijas. Filma joprojām ir simbolisks piemērs tam, kā darbs, kas pēta cilvēku attiecības, izmantojot izsmalcinātu naratīvu struktūru, var dziļi uzrunāt starptautisko auditoriju.