La ētika Tas ir termins, kas cēlies no grieķu vārda "etoss". Sākotnēji tas nozīmēja “dzīvesvietu”. Laika gaitā tā nozīme attīstījās, lai apzīmētu "raksturu" vai "esības veidu". Pašlaik ētika ir filozofijas nozare, kas pēta principus, kas virza cilvēka uzvedību uz pareizo vai nepareizo, lai veicinātu ideālu sabiedrību.
Ētika nav tikai abstrakta teorija, bet tā dziļi ietekmē mūsu ikdienas lēmumus gan personīgi, gan profesionāli. Patiesībā tas ietekmē katru mūsu rīcību, jo aicina pārdomāt, vai savā dzīvē un profesijā rīkojamies pareizi vai nē.
No otras puses, deontoloģija, kuras etimoloģiskā izcelsme arī nāk no grieķu valodas ("deontos", kas nozīmē "pienākums"), koncentrējas uz morālajiem pienākumiem. Konkrēti, deontoloģija nosaka standartus, kas nosaka profesionāļu pienākumus un atbildību, veicot savas funkcijas. Lai gan tās bieži tiek sajauktas, ētika un deontoloģija galvenokārt atšķiras pēc to pielietojuma jomas un fokusa: kamēr ētika ir uz labu orientētu principu kopums, deontoloģija ir noteikumu kopums, kas jāievēro, pamatojoties uz profesionāli.
Ētikas definīcija un tās raksturojums
Ētika savā būtībā ir normatīva zinātne, kas pēta principus, kas nosaka cilvēka uzvedību. Atšķirībā no morāles, kas attiecas uz sabiedrības uzspiestajām normām, ētika attiecas uz iekšējiem principiem, kurus katrs indivīds nosaka, lai pareizi rīkotos. Galvenais ētikas aspekts ir tas, ka tā neuzspiež ārējus noteikumus, bet gan katrs cilvēks brīvi izlemj, kas ir pareizi un nepareizi.
No filozofiskā viedokļa ētiku gadsimtu gaitā ir analizējuši izcili domātāji. Faktiski klasiskie autori, piemēram, Aristotelis Viņi apgalvo, ka labais tiek sasniegts ar personības attīstību un tiekšanos pēc laimes. Par Dekarts, cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību, vadot savu gribu, un tikai pārvaldot emocijas, piemēram, mīlestību, naidu vai prieku, viņš var tiekties uz pilnvērtīgu dzīvi. Sokrats Viņš arī uzsvēra tikuma nozīmi, aprakstot ļaunumu kā neziņas sekas.
Modernitātē teorijas par Freida psihoanalīze Tie ietekmēja arī ētikas studijas. Freids apgalvoja, ka daudzus mūsu ētiskos lēmumus ietekmē agrīna pieredze, piemēram, bērnībā pieredzētā. Tas nozīmē, ka pārdzīvotā pieredze var noteikt to, kā mēs rīkojamies un kā mēs ievērojam mācību laikā apgūtās vērtības.
Tāpēc ētikai ir izšķiroša nozīme mūsu personīgajā evolūcijā, uzvedībā un mūsu mijiedarbībā ar sabiedrību.
Ētikas noteikumu piemēri
- Veselības speciālistiem ir jāuztur medicīniskā konfidencialitāte, tas ir, neizpaust pacienta informāciju bez viņu piekrišanas.
- Advokātiem ir profesionālais noslēpums, kas nozīmē, ka viņi nedrīkst atklāt informāciju par saviem klientiem bez viņu nepārprotamas piekrišanas.
- Likumsargiem, tāpat kā policistiem, ir jāīsteno sava vara, neizmantojot savu amatu personīga labuma gūšanai.
Šāda veida noteikumi dabiski rodas no ētikas jomas, jo paši profesionāļi, pamatojoties uz savu raksturu un sagatavotību, nolemj tos ievērot harmoniskas sociālās līdzāspastāvēšanas labā.
Deontoloģija: pienākuma teorija
Profesionālajā kontekstā deontoloģija ir disciplīna, kas ir atbildīga par profesionāļu uzvedību regulējošo noteikumu izpēti. Šos standartus nosaka deontoloģiskie kodi katrai profesijai. Ētikas kodekss nosaka ētiskos pamatus, uz kuriem profesionāļiem ir jāveic savs darbs.
Ir svarīgi atzīmēt, ka deontoloģija neatstāj morālos lēmumus individualizētus, kā to parasti dara ētika. Lai gan ētika ir subjektīvāka, deontoloģijai ir vairāk normatīvs raksturs un tā tiek īstenota objektīvākā veidā.
Jeremy Bentham, viens no galvenajiem deontoloģijas eksponentiem, paskaidroja, ka, lai gan ētika mēdz būt orientēta uz to, kas ir morāli pareizi vai nepareizi no indivīda perspektīvas, deontoloģija ir orientēta uz pienākumiem, kas jāpieņem profesionālā līmenī, lai palielinātu labklājību. Ja šie profesionālie pienākumi tiek pārkāpti, profesionālajā sektorā var tikt piemērotas sankcijas, kas tieši ietekmē tās locekļu darbību.
Profesionālās institūcijas ir tās, kas veido un pārvalda šos deontoloģiskos kodus. Piemēri ir no medicīnas asociācijām līdz juristu, inženieru un žurnālistu asociācijām. Šie kodeksi nosaka deontoloģiskos noteikumus, kas jāievēro katrā profesijā, un to neievērošanas gadījumā tiek noteiktas sankcijas.
Deontoloģisko standartu piemēri
- Medicīnā, profesionālais noslēpums Tas ir pamatpienākums aizsargāt konfidenciālu pacientu informāciju.
- Žurnālistiem ir jābūt pārbaudīt informācijas patiesumu pirms to publicēšanas, vienmēr sargājot to ētisko integritāti.
- Juridiskajā jomā juristiem vienmēr saglabāt konfidencialitāti savu klientu, jo tā funkcija ir pārstāvēt viņus visgodīgākajā veidā.
Atšķirības starp ētiku un deontoloģiju
Iespējams, ka dažos kontekstos ētika un deontoloģija var šķist pārklājas, taču abām ir atšķirīgas un svarīgas darbības jomas. Profesionālajā jomā deontoloģijai ir būtiska nozīme, jo tā nosaka skaidrus un objektīvus noteikumus par to, kāda uzvedība ir atļauta un kas ir aizliegta vai neiesaka.
Gluži pretēji, ētika ir subjektīvāks principu kopums, ko katrs indivīds pieņem, pamatojoties uz savām personīgajām vērtībām. Tā bieži ir elastīgāka par deontoloģiju, ļaujot cilvēkam izvēlēties, kas viņa dzīvē ir morāli pareizi. Kopumā atšķirības var apkopot šādi:
- Ētika: Orientēts uz labu, bez fiksētas normatīvās bāzes. Tas koncentrējas uz individuāliem subjektīviem principiem un ne vienmēr uzspiestiem noteikumiem.
- Deontoloģija: Pienākuma vadīts. Tas ir balstīts uz kodiem un standartiem, kas jāievēro, īpaši profesionālajā jomā. Tam ir vairāk normatīvs un sankciju raksturs.
Tomēr ir svarīgi atzīt, ka abas pieejas nav ekskluzīvas vai pretējas, bet drīzāk papildina viena otru. Ētika iedvesmo cilvēkus rīkoties godīgi, ja nav noteikumu, kas to uzliek. No otras puses, deontoloģija nodrošina augsta profesionālā standarta saglabāšanu.
Deontoloģiskās neatbilstības sekas
Deontoloģisko noteikumu neievērošanai ir skaidras un skaidras sekas. Ja profesionālis pārkāpj ētikas kodeksu, viņam var tikt piemērotas sankcijas, sākot no naudas sodiem līdz tiesību zaudēšanai praktizēt savā profesijā.
Piemēram, ja ārsts pārkāpj konfidencialitātes principu, viņam var draudēt gan savas profesionālās asociācijas sankcijas, gan juridiskas sekas. No otras puses, ētikas pārkāpumam bez normatīva atbalsta var nebūt formālu seku ārpus sociālās vai personiskās kritikas.
L Profesionālās asociācijas Tiem ir izšķiroša nozīme ētikas kodeksu piemērošanas un atbilstības regulēšanā. Viņi ir atbildīgi par to, lai visi viņu profesionālie locekļi darbotos saskaņā ar sabiedrības pieņemtajiem noteikumiem.
Katrai profesionālajai nozarei, neatkarīgi no tā, vai tā ir medicīna, tiesību zinātne vai žurnālistika, ir savs ētikas kodekss un sankciju sistēma profesionāļiem, kuri neievēro noteiktos standartus.
Ētikas un deontoloģijas pielietojums izglītībā
Izglītības pasaulē gan ētikai, gan deontoloģijai ir būtiska nozīme. Skolotājiem ne tikai jāpilda savi profesionālie pienākumi, bet arī jābūt ētiskas uzvedības paraugiem skolēniem. Saskaņā ar Mišels Farinja (2000), izglītība ir telpa, kurā no skolotāju un skolēnu attiecībām rodas dažādi ētiski konflikti.
Ētiskās vērtības ļauj skolotājiem pievērsties ne tikai tehniskajiem mācīšanas aspektiem, bet arī citiem sociālajiem un emocionālajiem aspektiem. Tas nozīmē, ka skolotājam ir jāiet pāri saviem pienākumiem un jārīkojas kā piemērs skolēniem, lai viņš efektīvi ieaudzinātu ētiskās vērtības.
Papildu veidā skolotāju deontoloģiskajos kodeksos ir arī detalizēti aprakstīti pienākumi pret saviem kolēģiem un izglītības kopienu. Tādi principi kā cilvēktiesību ievērošana, vienlīdzība un taisnīgums ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu pozitīvu izglītības vidi.
Skolotājam var būt akadēmiska apmācība, taču viņa vai viņas sagatavotība ētiskajās kompetencēs ir arī būtiska, lai risinātu ikdienas dilemmas, kas rodas akadēmiskajā vidē.
Ētikas un deontoloģijas nepieciešamība globalizētajā pasaulē
Parādoties arvien vairāk savstarpēji saistītai un globalizētākai pasaulei, ir skaidrs, ka gan ētika, gan deontoloģija ir būtiskas, lai nodrošinātu līdzsvaru starp indivīda tiesībām un sociālajiem pienākumiem.
Ir svarīgi atzīmēt, ka bez skaidras ētikas vai efektīvas deontoloģijas noteiktas profesionālās un sociālās aktivitātes varētu ietekmēt korupcija, varas ļaunprātīga izmantošana vai sabiedrības uzticības zaudēšana. Šī iemesla dēļ deontoloģiskie kodi ir būtiski profesionālajā vidē, jo tie regulē uzvedību tā, lai tie būtu saskaņoti ar ētiskajām vērtībām un sociālo labklājību.
Ētika no savas puses joprojām ir virzītājspēks, kas vada cilvēkus lēmumu pieņemšanā ārpus uzspiestajām normām, iedvesmojot viņus rīkoties pareizi arī tajos kontekstos, kur nav skaidru noteikumu.
Abiem jēdzieniem ir izšķiroša nozīme taisnīgākas, vienlīdzīgākas un harmoniskākas sabiedrības veidošanā. Tiem jābūt klātesošiem visos cilvēka uzvedības aspektos, lai veicinātu veselīgāku cilvēku līdzāspastāvēšanu.
Visbeidzot, ir svarīgi atcerēties, ka ētika nav tikai individuāls jautājums, un deontoloģija nav tikai profesionāļiem. Abi jēdzieni ir sastopami katra cilvēka ikdienā, kā ceļvedis atbilstošu lēmumu pieņemšanai savā un pārējās sabiedrības labā.