Stāsts y fabula Sākumā tie šķiet līdzīgi literatūras žanri, taču patiesībā tiem ir daudz atšķirību gan varoņu izvēlē, gan stāstījuma resursos, gan, galvenais, gala mērķos.
No vispārējā viedokļa abi pieder stāstījuma žanram, taču to mērķis, struktūra un mērķauditorija ievērojami atšķiras, padarot tos par unikāliem plašajā literārajā visumā.
Kas ir fabula?
La fabula Tas ir īss stāsts, kurā tā galvenie varoņi parasti ir dzīvnieki, augi vai nedzīvi objekti, kas tiek personificēti, tas ir, tiem tiek piedēvētas cilvēka īpašības, piemēram, spēja runāt, domāt vai spriest. Tradicionāli šie stāsti ir paredzēti, lai atstātu morāles mācību, kas pazīstama kā morāle, kas tieši vai netieši parādās stāsta beigās.
Fabulas galvenās īpašības:
- Varoņi, kas nav cilvēki: varoņi ir dzīvnieki vai objekti, kas attēloti ar cilvēka īpašībām vai uzvedību, kas pastiprina mācības, ko paredzēts pārraidīt.
- Morāls: Fabulas vienmēr noslēdzas ar praktisku mācību par dzīvi, sociālajām attiecībām vai ētiskām vērtībām.
- īss stāstījums: To raksturo īss un kodolīgs stāsts, kas nonāk līdz būtībai, neiedziļinoties nevajadzīgās detaļās.
- Vienkārša valoda: Fables izmanto valodu, kas ir pieejama visu veidu auditorijai, lai gan pašlaik tās ir īpaši paredzētas bērniem kā izglītojošs līdzeklis.
Pasaku tradīcija ir ļoti sena un aizsākās tādās civilizācijās kā grieķi ar labi zināmajām Ezopa fabulām un romieši ar Fedra stāstiem. Šie stāsti ir saglabājušies laika gaitā, pārraidīti mutiski un vēlāk rakstiski, kļūstot par pasaules literatūras klasiku.
Piemēram, Ezopa slavenā fabula "Vilks un jērs" stāsta, kā vilks netaisnīgi apsūdz jēru par viņa miera traucēšanu, ar vienīgo mērķi to aprijot, mācot spēcīgu mācību, ka daži meklē tikai attaisnojumus, lai attaisnotu savu ļauno rīcību. darbības.
Kas ir stāsts?
El stāsts Tas ir īss stāstījums, kas parasti koncentrējas uz vienu vai dažiem varoņiem un kas attiecas uz izdomātiem notikumiem vai notikumiem, kuru pamatā ir realitāte. Atšķirībā no fabulas, stāsts ne vienmēr cenšas atstāt morālu mācību. Faktiski tam var būt dažādi mērķi, piemēram, izklaidēt, likt aizdomāties vai vienkārši izstāstīt stāstu tīrai izklaidei.
Galvenās stāsta iezīmes:
- Varoņu dažādība: stāstu varoņi var būt cilvēki, dzīvnieki, mītiskas būtnes un citi. Nav ierobežojumu tam, kurš vai kas var uzņemties stāstu.
- Noteikta struktūra: stāstam ir skaidri noteikta struktūra, kas ietver ievadu, attīstību un iznākumu. Šis stāstījuma modelis ir fiksēts un universāls visiem stāstiem, lai gan daži autori var ar to spēlēties.
- Tematiskā daudzveidība: stāsti aptver plašu žanru klāstu. Cita starpā ir pasaka, fantastiski stāsti, reālistiski stāsti, šausmu stāsti.
- Koncentrējieties uz zemes gabala attīstību: Atšķirībā no fabulas, stāsts vairāk koncentrējas uz sižeta un varoņu attīstību, mazāk akcentējot mācību vai morāli.
Stāsti pastāv kopš seniem laikiem un ir kļuvuši par vienu no svarīgākajiem stāstījuma žanriem gan mutvārdu, gan rakstiskajā literatūrā. Domātāji un rakstnieki, piemēram, brāļi Grimi vai Čārlzs Pero, popularizēja pasakas, savukārt tādi autori kā Hulio Kortāzars šim žanram piešķīra laikmetīgāku niansi.
Piemēram, "Sarkangalvīte" ir pasaka, kas, lai gan sākotnēji tai nebija morālu mērķu, laika gaitā tika izmantota, lai mācītu bērniem par briesmām uzticēties svešiniekiem.
Galvenās atšķirības starp fabulu un stāstu
Abus žanrus ir viegli sajaukt, taču, neskatoties uz to līdzību, pastāv būtiskas atšķirības, kas tos atdala:
- Mērķis: Stāstam var būt jebkāda veida beigas, ne vienmēr ar morāli, savukārt fabula vienmēr cenšas atstāt skaidru morāles mācību.
- Rakstzīmes: Fabulās varoņi galvenokārt ir dzīvnieki vai personificēti objekti, savukārt stāstos tie parasti ir cilvēki vai fantastiskas būtnes.
- Mērķauditorija: Lai gan abus var baudīt gan bērni, gan pieaugušie, mūsdienu fabula parasti ir vairāk mērķēta uz bērnu auditoriju, savukārt stāsts var būt paredzēts visu vecumu cilvēkiem.
- Struktūra: Lai gan abi ir īsi stāsti, stāstam parasti ir detalizētāka struktūra ar ievadu, vidu un beigām, savukārt fabula, tā vien vienkāršāka, balstās uz ātru problēmas izklāstu un tās atrisināšanu ar mācību stundu.
Vēstures gaitā teikām un stāstiem ir bijusi nozīmīga loma literatūrā, ne tikai to spējas izklaidēt, bet arī mācīt un atspoguļot sabiedrību. Klasiskā atšķirība starp šiem žanriem ļauj lasītājam pilnībā izbaudīt abas stāstījuma formas, izprotot un novērtējot to līdzības un atšķirības.