Attiecībā uz Rietumu kultūru labi varētu teikt, ka vēsturiskā līmenī nav nozīmīgākas personas par Jēzus no Nācaretes. Nav pārspīlēts teikt, ka mēs mērām laiku, pamatojoties uz gadiem pirms un pēc dzimšanas. Šis fakts vien atspoguļo nozīmi, kāda Jēzum ir bijusi cilvēces vēsturē, īpaši kristietības kontekstā, kur viņš tiek uzskatīts par centrālo figūru.
Kristietība no nelielas sekotāju grupas kļuva par vienu no lielākajām reliģijām pasaulē, lielā mērā pateicoties revolucionārajam vēstījumam, ko sludināja Jēzus no Nācaretes. Viņa mācības, kuru centrā bija mīlestība, līdzjūtība un taisnīgums, izaicināja Romas impērijas izveidoto sistēmu.
Kas bija Jēzus no Nācaretes?
Jēzus no Nācaretes, pazīstams arī kā Jēzus Kristus vai vienkārši Kristus, bija ebreju reliģiskais vadītājs, kurš dzīvoja Galilejas un Jūdejas provincēs senajā Palestīnā. Kristietībā viņš tiek uzskatīts par Mesiju un saskaņā ar šīs reliģijas uzskatiem par Dieva Dēlu. Lai gan vēsturnieki turpina strīdēties par viņa izcelsmi un precīzu dzimšanas datumu, ir vispārpieņemts, ka viņš ir dzimis laikā no 7. līdz 1. gadam pirms mūsu ēras.
Viņa dzīve, no kuras liela daļa ir dokumentēta Jaunās Derības evaņģēlijos, ir bijusi iedvesmas un analīzes avots vairāk nekā divus tūkstošus gadu. Kristīgās tradīcijas stāsta par Jēzus kā Marijas un Jāzepa dēla dzīvi, un viņa dievišķums ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām vēsturē gan teoloģiskā, gan vēsturiskā ziņā.
Kristietība apgalvo, ka Jēzu ieņemts no Svētā Gara un ka viņa māte Marija palika jaunava. Tāpat Svētajos Rakstos ir teikts, ka Jēzus spēja veikt tādus brīnumus kā slimnieku dziedināšana, barības pavairošana un pat mirušo uzmodināšana. Šie notikumi ir viņa mācību un to ietekmes uz vēsturi neatņemama sastāvdaļa.
Viņa Dzīve un Vēstījums
Jēzus sāka savu sabiedrisko dzīvi aptuveni 30 gadu vecumā. Pirms šī posma par viņa dzīvi ir zināms ļoti maz. Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, 12 gadu vecumā viņš jau parādīja dziļu izpratni par ebreju likumiem. Tomēr gadi no 12 līdz 30 lielā mērā ir noslēpums, tāpēc šo periodu sauc par “Jēzus apslēpto dzīvi”.
Kad viņš beidzot sāka sludināt, viņš to darīja ar skaidru un spēcīgu vēstījumu, kura centrā bija ”Dieva valstības” atnākšana. Viņš koncentrējās uz to, lai mācītu saviem sekotājiem mīlēt Dievu pāri visam un savus tuvākos kā sevi pašu. Viņš izmantoja līdzības, lai nodotu daudzas savas mācības, padarot savu vēstījumu saprotamu pat vispazemīgākajiem.
Papildus savam sludinātāja darbam Jēzus ir plaši pazīstams ar viņa paveiktajiem brīnumiem. Viens no vecākajiem un ievērojamākajiem ir ūdens pārvēršana vīnā Kānas kāzās, pirmais Jaunajā Derībā reģistrētais brīnums. Viņam tiek piedēvēta arī aklo, spitālīgo un paralītisko dziedināšana, kā arī viņa drauga Lācara augšāmcelšanās.
Jēzus savervēja savus tuvākos sekotājus, kas pazīstami kā apustuļi, ar kuriem viņš ceļoja pa Galilejas un Jūdejas apgabaliem, sludinot. Viņa mācības pievērsa romiešu un ebreju varas iestāžu uzmanību, kuras uzskatīja viņu par draudu iedibinātajai kārtībai.
12 apustuļi un Jēzus kalpošana
Jēzum bija 12 galvenie mācekļi, kurus sauca par apustuļiem, kuri bija viņa tuvākie sekotāji un kuriem viņš uzticēja lielu daļu sava vēstījuma. Šo mācekļu izvēle atspoguļoja 12 Izraēla cilšu simboliku.
- Peter
- Santjago lielākais
- John
- Andrew
- Felipe
- Bartolomā
- Tomás
- Mateo
- Svētais Džeimss Mazais
- Sīmanis Zelots
- Jūda Tadejs
- Jūda Iskariots
Šie vīri spēlēja izšķirošu lomu kristietības izplatībā pēc Jēzus nāves, īpaši pēc krustā sišanas, notikuma, kas pārveidoja ne tikai apustuļus, bet arī visu turpmāko kristīgās reliģijas vēsturi.
Krustā sišana un augšāmcelšanās
Stāsts par Jēzus dzīvi sasniedz kulmināciju ar viņa sagūstīšanu, tiesāšanu, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Saskaņā ar evaņģēlijiem Jēzu nodeva viens no viņa apustuļiem Jūda Iskariots un nodeva Romas varas iestādēm. Poncija Pilāta valdīšanas laikā viņam tika piespriests sists krustā, un romieši šo sodu noteica noziedzniekiem un dumpiniekiem.
Jēzus krustā sišana ir viens no galvenajiem brīžiem kristietībā, jo saskaņā ar kristīgo ticību viņa nāve ir cilvēces grēku izpirkšana. Trīs dienas pēc savas nāves Jēzus augšāmcēlās, parādoties saviem mācekļiem pirms uzkāpšanas debesīs, iezīmējot kristīgās baznīcas sākumu.
Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības balsts, un tās ietekme ir saglabājusies gadsimtiem ilgi, nostiprinot viņa kā dievišķas un pārpasaulīgas figūras vietu cilvēces vēsturē.
Stāsts par Jēzus no Nācaretes dzīvi joprojām ir vēstures, teoloģijas un filozofijas pētījumu priekšmets, un tā ietekme sniedzas tālu ārpus stingri reliģiskās jomas.
Šis skaitlis ne tikai atstāja zīmi kristīgajā teoloģijā, bet arī ietekmēja vairākas Rietumu civilizācijas jomas, tostarp mākslu, literatūru un ētiku.